Inša’Allah

Islamā

Inša'Allah, arī insha'Allah, inshaallah, Inšaallah arābu valodā nozīmē "ja Dievs to vēlēsies" vai "ja tas Dievam ir pa prātam". Dažādi "inša'Allah" frāzes varianti tiek lietoti ne tikai muslimu sabiedrībās, bet arī kristeišu un jūdu sabiedrībās tuvajos austrumos, Āfrikas teritorijās un starp Portugāļu un Spāņu runājošajām sabiedrībām.

Inša'Allah tiek teikts, runājot par plāniem un notikumiem, kuri ir sagaidāmi nākotnē. Frāze arī atzīst padevību Dievam, runātājam liekot sevi Dieva rokās. Musulmaņi uzskata, ka viss ir Maktub, un lai arī ko persona vēlas darīt, notiks tikai tad, ja tas ir Dieva plānā. Personas izteiciens "Inša'Allah" liecina nevis par to, ka runātājs vēlas, lai viņš vai viņa gūst panākumus, tikai pasakot frāzi, bet drīzāk, ka plāns vai notikums ir Dieva rokās un notikuma rezultāts vienmēr tiks izprasts kā par labu cilvēcei, pasaulei un visai Allah (Dieva) radībai. Frāzes lietošana norāda personas vēlmi būt ciešā saiknē ar Dieva plānu.

Korānā, musulmaņiem tiek teikts, ka viņiem nekad nevajadzētu teikt, ka viņi izpildīs kādu rīcību nākotnē nepasakot klāt inša'Allah. Frāze inša'Allah tiek minēta Korānā, Sūrā Al Kahf (18) : 23-24: "Un nekad nesaki: "es rīt darīšu to un to", izņemot (pieliekot klāt frāzi):. "inša'Allah"! Un atcerēties savu Kungu, kad esi aizmirsis …" Musulmaņu zinātnieks Ibn Abbas norādīja, ka, būtībā, musulmanim, ir obligāti jāsaka inša'Allah, kad viņš vai viņa plāno kaut ko darīt nākotnē.

Kristietībā

Līdzīga frāze parādās kristietībā, lai gan tās pielietojums nav tik izplatīts kristīgajā pasaulē. Jēkaba vēstulē, Jaunajā Derībā, kristīgajā Bībelē, tiek rakstīts, ka Jēzus saka saviem sekotājiem: "(13) Nu tad jūs, kas sakāt: šodien vai rītu mēs dosimies uz to un to pilsētu un pavadīsim tur gadu un tirgosimies un gūsim peļņu, (14) jūs taču nezināt, kāda jūsu dzīve ir rītu; jo tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist, (15) kur jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to." (Jēkaba vēstule 4: 13-15). Kristīgajos rakstosi, īpaši vēstulēs no divdesmitā gadsimta, "ja Dievs vēlas" bija rakstīts kā DV, saīsinājumu no latīņu Deo Volente.